InCSR

Bērna piedzimšana sabiedrībā tiek uztverta kā skaists, laimes pilns un cilvēka dzīvi piepildošs notikums. Taču realitāte (vismaz pašā sākumā) ir ļoti atšķirīga no uzburtā mīta. Lai arī biežāk tās ir mātes, arī tēvi nokļūst tādā kā izolācijā. Tas saistīts gan ar nepārtrauktām rūpēm par mazuli, kas nes līdzi lielu nogurumu un negulētas naktis, gan arī emocionālu pārslodzi, kas dabīgi rodas pēcdzemdību periodā, kad sieviete un vīrietis piedzīvo jaunas lomas dzimšanu. Taču ir arī citi aspekti, kas var radīt vientulības izjūtu.

Elīna Kļaviņa, biedrības “Tēvi” vadītāja, PEP mamma, bērnu emocionālās audzināšanas grupu vadītāja un Vecāku izglītības programmas trenere

Sociālo izolāciju, kas saistīta ar bērna piedzimšanu, veido vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, tas ir personīgais līmenis, kad sieviete vai vīrietis pēc bērna piedzimšanas mēģina pieņemt jaunu lomu – praktiski un emocionāli. Mācās rūpēties par bērnu, iepazīst jaunu emociju gūzmu, ko šīs pārmaiņas nesušas. Sievietēm pēcdzemdību periodā daudz enerģijas prasa arī zīdīšana un ķermeņa atgūšanās pēc grūtniecības un dzemdībām, lai kādas tās arī būtu bijušas. Tātad – fiziski trūkst laika kontaktu uzturēšanai, jo tik daudz notiek iekšēji.

Personīgajā līmenī barjeras sociālo kontaktu aktivizēšanai veido arī sabiedrībā valdošie priekšstati par to, kas tiek sagaidīts no mātes, kas – no tēva. Zīdaiņa māte tiek attēlota kā apgarota būtne, kas peldas mīlestībā, skaujot savu bērnu, lasot žurnālu un laiski pastaigājoties pa parku, izbaudot zīdīšanas procesu. Taču realitāte bieži vien ir krasi atšķirīga. Šī disonanse sievietē rada vainas un kauna izjūtu, kādēļ viņa izvairās tikties ar draugiem, paziņām, kā arī – ģimenes locekļiem. Ja vēl klātesoša ir pēcdzemdību depresija, tad vientulībai ir gana plašas iespējas attīstīties!

Otrkārt, ja skatāmies pāra kontekstā, tad jaunie vecāki, kas nupat bija brīvi putni, nu “piesieti” pie mājas, mēģina salāgot jauno un jau ierasto pienākumu gūzmu, saskaroties ar izaicinājumiem gan saimnieciskajā, gan pāra attiecību jomā. Stereotipi arī šajā līmenī nesnauž. Nez, kādēļ, bet vēl dzīvs ir priekšstats, ka bērna piedzimšana ģimeni satuvina, lai gan patiesībā tas vienmēr būs pārbaudījums pāra attiecībām. Un ar “sausām kājām” no šī iznāks tie, kuri būs jau pirms tam iemācījušies sarunātie, vai arī spēs apgūt šo prasmi pēc bērna piedzimšanas ātri jo ātri.

Treškārt, tas ir sabiedrības vai kopienas līmenis. Nereti draugi, labu gribot, novēršas no jaunajiem vecākiem. Īpaši tie, kuriem pašiem vēl bērnu nav. Viņi domā, ka jaunajai ģimenei tagad jaunas ir rūpes, tādēļ draugu atbalsts un sarunas būs traucējošas. Patiesībā viņi arī nezina, ko darīt un ko teikt. Varbūt atnāk uz raudzībām, paskatīties mazulīti, uzdāvināt ziedus un kādu dāvanu. Bet tad pazūd.

Arī jaunie vecāki novēršas no draugiem, jo ierastās sarunu tēmas šķiet kas tāls un nesasniedzams, bet runāt par bērnkopības problēmām ar cilvēkiem, kuri to nekad nav pieredzējuši, ir grūti.

Šajā līmenī vientulību veicina tas, ka mūsu sabiedrībā bērns joprojām tiek uzskatīts kā traucēklis – skaļš un nevajadzīgs blakus “troksnis”. Arī infrastruktūra ne vienmēr ir piemērota vecākiem ar bērniem. Kaut vai gadījumos, kad vēlies iziet pastaigā, iepirkties, kaut kur atpūsties ar ratiņiem vai publiskā vietā vēlies nomainīt bērnam autiņbiksītes.

Ko darīt, lai mazinātu vientulības izjūtu pēc bērna piedzimšanas?

Pirmais – ir jānodrošinās ar emocionālu un praktisku atbalstu pēcdzemdību periodā un arī pēc tam. Ir jāapzina cilvēki, kuri jaunajiem vecākiem piegādās siltas maltītes vismaz reizi dienā. Jāizveido saraksts ar speciālistiem, kurus uzrunāt gadījumos, kad nepieciešams emocionāls vai informatīvs atbalsts. Te daži piemēri: PEP mammas – emocionālā atbalsta personas vecākiem ar bērniem no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam; Debessmanna.com – vietne, kur vērsties ar aizdomām par pēcdzemdību depresiju; krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – diennakts uzticības tālrunis.

Otrais –  ja dzīvojat kopā ar partneri, atklāti runājiet par savām sajūtām, esat atbalstoši viens otram šajās jaunajās lomās. Ja saredzat grūtības sarunāties, apsveriet iespēju doties pie ģimenes konsultanta, piemēram, ģimenes psiholoģijas centrā “Līna”.

Trešais – iesaistieties vecāku izglītības programmās, atbalsta grupās un tiešsaistes komūnās. Zināšanas par bērna attīstību sniegs mieru un paļāvību, ka esat pietiekami labi vecāki un palīdzēs vieglāk piemēroties tēva vai mātes lomai. Savukārt atbalsta grupās, kuras tautā dēvē par “bēbīšu skoliņām”, iegūsiet citu mammu un tētu pleca sajūtu, varēsiet drošā vidē pārrunāt savas bažas. Arī tiešsaistē šobrīd pieejamas vairākas atbalsta iespējas dažādos forumos un grupās. Tās meklējiet internetā populārākajās platformās piemēram, Facebook ir grupa “Normāli vecāki”.

Ceturtais – iesaistiet bērna aprūpē bērna vecvecākus. Lai arī jums atšķirsies priekšstati par to, kas mūsdienās bērna audzināšanā ir pieņemams un kas nē, tomēr viņu atbalsts būs nozīmīgs, turklāt bērnam ir vērtīgi veidot attiecības arī ar vecvecākiem. Novelciet robežas, kur tas nepieciešams.

Piektais – draugi un radinieki var piedāvāt jaunajai ģimenei savu atbalstu, jautājot, kas tieši ir nepieciešams. Tā var būt gan silta ēdiena gatavošana un piegāde, gan arī vienkārša apjautāšanās par to, kā viņiem klājas, vai ir kas nepieciešams, kā jūs varētu palīdzēt ierastā  “Kā bērniņš – ļauj vecākiem izgulēties?” vietā. Noteikti jāizvairās no ilgām un garām ciemošanās reizēm vai uzbāzīgiem telefona zvaniem. Mūsdienās ir iespējas sūtīt ziņas. Kad jaunajiem vecākiem būs laiks, viņi atzvanīs vai atrakstīs.

Savukārt, lai mainītu sabiedrībā valdošos priekšstatus, kas veicina vientulības izjūtu, palīdzošas būs dažādas izglītojošas un informatīvas kampaņas.