InCSR

Lai gan par vienlīdzīgu attieksmi iestājās jau Aristotelis, diskriminācija joprojām ir klātesoša dažādās dzīves jomās, bet īpaši darba tirgū. Piemēram, pēdējā gada laikā vien to ir piedzīvojuši 17% strādājošo Latvijas strādājošo iedzīvotāju, galvenokārt – sievietes, liecina pētījumu kompānijas “Kantar” aptaujas dati*.

Diskriminācijai darba vidē visvairāk pakļautā Latvijas iedzīvotāja portrets, ko ļauj izveidot aptaujas dati, liecina, ka tā ir sieviete vecumā no 18 līdz 29 gadiem, kura dzīvo Kurzemē vai Latgalē. Viņa ir precējusies vai dzīvo ar partneri, bet viņai nav bērnu. Viņa strādā izglītības jomā valsts, pašvaldību vai valsts budžeta iestādē. Viņas ikmēneša ienākumi bruto veido 501 līdz 700 eiro. Un viņas darba stāžs konkrētajā organizācijā ir līdz pieciem gadiem.

Jāpiebilst, ka gan sievietes, gan vīrieši atšķirīgu attieksmi darba vidē visbiežāk piedzīvojuši vecuma dēļ (27%). Tiesa, neraugoties uz to, ka dzimums ir tikai ceturtā izplatītākā diskriminācijas pazīme (otrajā vietā ir veselības stāvoklis, t.sk. invaliditātes, un etniskā piederība), aptaujas dati atklāj, ka sievietes tā dēļ tiek diskriminētas ievērojami biežāk nekā vīrieši – ar atšķirīgu attieksmi dzimuma dēļ darba vidē pēdējā gada laikā ir saskāries 21% sieviešu un tikai 5% vīriešu.

Kā norāda Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane, šīs aptaujas dati lielā mērā izskaidro to, kāpēc Latvijas sniegums Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksiem jau gadiem ilgi ir zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa (pērn Latvija ierindojās 16.vietā). Viņas vērtējumā ar dzimumu līdztiesību saistītajiem jautājumiem gan jebkuras organizācijas, gan arī valsts dienas kārtībā būtu jābūt katru dienu, nevis tikai vienu reizi gadā – 8.martā.

“Kaut dzīvojam šķietami modernā sabiedrībā, pasaulē joprojām pastāv virkne stereotipu, kas ir saistīti ar dažādiem dzimuma aspektiem. Latvija šajā gadījumā nav izņēmums, ko apliecina ne tikai šīs aptaujas dati. Dažādi pētījumi atklāj, ka sieviešu vidējais atalgojums par vienādas nozīmes darbu Latvijā joprojām ir zemāks nekā vīriešiem, viņas ir mazāk pārstāvētas uzņēmumu augstākās vadības komandās, viņu iespējas saņemt noteiktus pakalpojumus ir ierobežotas u.tml. Tomēr paradoksālākais ir tas, ka pašas sievietes bieži neatpazīst dažādas ar dzimumu diskrimināciju saistītās situācijas un uztver tās kā “normu”,” uzsver D.Helmane.

Viņa ir pārliecināta, ka kopējā situācija dzimumu līdztiesības jomā būtiski uzlabotos, ja darba devēji abstrahētos no saviem aizspriedumiem, stereotipiem un paraudzītos uz dažādām aktivitātēm, procesiem u.tml. ar skatu “no malas”. Jo tikai tā var objektīvi novērtēt, vai organizācijā tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas visiem darbiniekiem, kā arī esošajiem un potenciālajiem klientiem. Nākamais solis būtu novērst šķēršļus, kas veicina nevienlīdzīgu attieksmi. Un pieredze rāda, ka tas neprasa būtiskus laika un finanšu resursus.

“Ievērot dzimumu līdztiesības principus ir pašu darba devēju interesēs, jo ir pierādīts, ka dažādība veicina jebkuras organizācijas izaugsmi. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka dzimumu līdztiesība nav tikai stāsts par to, kā darba devēji vērtē savus darbiniekus. Tas ir stāsts par vienlīdzību daudz plašākā mērogā – par līdzvērtīgām iespējām ne vien profesionālajā dzīvē, bet arī ģimenē un sabiedriskajās aktivitātēs,” tā D.Helmane.

.

* Aptauja veikta 2022.gada februārī, aptaujājot interneta vidē 810 strādājošos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 60 gadiem.